Lorisa-Meļikova konstitūcija

Lorisa-Meļikova konstitūcija (krievu: Конституция Лорис-Меликова) ir nosacīts nosaukums Krievijas Impērijas iekšlietu ministra Mihaila Lorisa-Meļikova 1881. gadā izstrādātajam politisko reformu projektam. Tā mērķis bija ierobežotā veidā iesaistīt zemstu un pilsētu pārstāvjus likumdošanas priekšlikumu sagatavošanā un apspriešanā.

Neraugoties uz vēlāk iegūto nosaukumu, projekts nebija konstitūcija mūsdienu izpratnē un neparedzēja ne parlamenta izveidošanu, ne imperatora varas konstitucionālu ierobežošanu. Krievijas imperators saglabātu likumdošanas iniciatīvu un augstāko politisko varu. Projekts tika apstiprināts imperatora Aleksandra II valdīšanas pēdējās nedēļās, taču pēc viņa nogalināšanas 1881. gada martā netika īstenots.

Priekšvēsture

1870. gadu beigās Krievijas Impērijā pastiprinājās revolucionārā kustība un politiskais terorisms. Radikālā organizācija Narodnaja Voļa par vienu no saviem galvenajiem mērķiem izvirzīja patvaldības gāšanu un vairākkārt mēģināja nogalināt imperatoru Aleksandru II.

1871. gada februārī pēc sprādziena Ziemas pilī tika izveidota Augstākā rīcības komisija, par kuras vadītāju iecēla Mihailu Lorisu-Meļikovu. Viņš ieguva plašas pilnvaras cīņai pret revolucionārajām organizācijām.

Loris-Meļikovs uzskatīja, ka ar represīviem pasākumiem vien revolucionāro kustību nav iespējams apturēt. Viņš ierosināja apvienot cīņu pret politisko terorismu ar mērenām administratīvām, ekonomiskām un politiskām reformām.

1880. gada augustā Augstākā rīcības komisija tika likvidēta, bet Loris-Meļikovs kļuva par Krievijas Impērijas iekšlietu ministru.

Reformas projekts

1881. gada 28. janvārī Loris-Meļikovs iesniedza Aleksandram II ziņojumu par turpmākām valsts pārvaldes reformām.

Viņš piedāvāja izveidot īpašas sagatavošanas komisijas, kuru uzdevums būtu izstrādāt likumdošanas priekšlikumus administratīvajos un saimnieciskajos jautājumos. Komisijās līdzās valsts amatpersonām un speciālistiem bija paredzēts iesaistīt sabiedrības pārstāvjus.

Sagatavotos priekšlikumus bija paredzēts apspriest kopējā komisijā, kurā piedalītos arī vēlēti guberņu zemstu sapulču un lielāko pilsētu domju pārstāvji. Pēc tam priekšlikumi tiktu nodoti Valsts padomes izskatīšanai.

Tādējādi pirmo reizi Aleksandra II valdīšanas laikā bija paredzēts sistemātiskāk iesaistīt vēlētus sabiedrības pārstāvjus centrālās valsts pārvaldes likumdošanas darbā.

Konstitūcijas raksturs

Apzīmējums "Lorisa-Meļikova konstitūcija" radās vēlāk un tikai daļēji atspoguļo projekta būtību.

Reforma neparedzēja konstitucionālas monarhijas izveidošanu. Imperatoram nebija paredzēts atteikties no likumdošanas varas, un netika ierosināta vispārējās vēlēšanās ievēlēta parlamenta izveide.

Sabiedrības pārstāvjiem būtu galvenokārt konsultatīva loma likumprojektu sagatavošanā un apspriešanā. Galīgā lēmumu pieņemšanas vara joprojām paliktu imperatora un pastāvošo valsts institūciju rokās.

Tomēr reformas vēsturiskā nozīme bija saistīta ar iespēju radīt precedentu vēlētu pārstāvju iesaistīšanai centrālajā valsts pārvaldē. Tādēļ daļa laikabiedru un vēlāko vēsturnieku projektu uzskatīja par iespējamu pirmo soli Krievijas politiskās sistēmas pakāpeniskas pārveidošanas virzienā.

Aleksandra II apstiprinājums

1881. gada 16. februārī Lorisa-Meļikova priekšlikumus izskatīja īpaša augstāko amatpersonu apspriede, kas tos apstiprināja.

Aleksandrs II piekrita projekta turpmākai īstenošanai. 1881. gada 1. martā imperators paziņoja Lorisam-Meļikovam, ka jautājums par reformu tiks nodots tālākai apspriešanai Ministru padomē.

Tomēr tajā pašā dienā Aleksandrs II Sanktpēterburgā tika nāvējoši ievainots Narodnaja Voļa sarīkotajā atentātā.

Imperatora nāve būtiski mainīja politisko situāciju Krievijas Impērijā.

Projekta noraidīšana

Pēc Aleksandra II nāves par Krievijas imperatoru kļuva viņa dēls Aleksandrs III.

Jaunā imperatora valdības aprindās sākās diskusijas par Lorisa-Meļikova reformas turpināšanu. Pret projektu īpaši asi nostājās konservatīvais valstsvīrs un Svētās Sinodes virsprokurors Konstantīns Pobedonoscevs, kurš uzskatīja, ka pārstāvniecības principa ieviešana apdraudētu Krievijas patvaldību.

Aleksandrs III galu galā atteicās no Lorisa-Meļikova politisko reformu kursa un izvēlējās nostiprināt imperatora patvaldību.

1881. gada aprīlī tika publicēts manifests par patvaldības neaizskaramību, kas apliecināja jaunā imperatora konservatīvo politisko kursu.

Pēc reformas noraidīšanas Loris-Meļikovs 1881. gada maijā atkāpās no iekšlietu ministra amata.

Vēsturiskā nozīme

Lorisa-Meļikova projekts tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem Aleksandra II valdīšanas pēdējā posma politisko reformu mēģinājumiem.

Tas turpināja Aleksandra II laikā aizsākto reformu procesu, kura ietvaros bija notikusi dzimtbūšanas atcelšana, tiesu reforma, zemstu izveidošana un citas pārmaiņas.

Vienlaikus Lorisa-Meļikova projekts bija ievērojami ierobežotāks par vēlāk Krievijas Impērijā īstenotajām konstitucionālajām reformām pēc 1905. gada revolūcijas, kad tika izveidota vēlēta Valsts dome.

Vēstures literatūrā pastāv diskusijas par to, vai projekta īstenošana ilgtermiņā būtu novedusi pie konstitucionālas monarhijas izveides. Pats projekts tieši neierobežoja imperatora patvaldību un nepiešķīra vēlētajiem pārstāvjiem patstāvīgu likumdošanas varu.

Skatīt arī

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Atsauces